India

2011-2012

  

#5

Nu jā...te nu tev bija lielā rakstītāja... 4 ieraksti tapa un tas arī viss... Toties, ko tik es nepiedzīvoju kamēr biju prom no interneta tīmekļiem!

Lai kaut mazliet atpirktu savu vainu, te nu es izvedoju mazu kopsavilkumu par 6 mēnešiem Indijā. Ar karti, bildēm un pāris krāsaināko iespaidu aprakstiem.

Oktobris.

Jaunās mājas Hyderabadā. Mācos šķērsot ielu, kaulējos ar rikšas vadītājiem, vizinos uz mocīša (bez ķiveres protams) un ar vēl 2 draugiem, un māju indiešu ģimenītei, kas uz mocīša sarūmējas sešatā - mums vēl ir ko mācīties.

Iepazīstu Indiešu virtuvi un Hyderabādas Birjānī ( rīsi ar aitas vai vistas gaļu). Spļauju ugunis un samerinos ar faktu, ka šī pilsēta visā Indjā ir slavena ar asu, bet labu virtuvi. Svaigi spiestas sulas maksā 20 santīmi, nolemju sevi katru dienu lutināt ar vienu. Kļūstu atkarīga no čai (melnā tēja ar pienu un DAUDZ garšvielām).

Indijā ir daudz svētku, un kā reiz Diwali jeb gaismas svētki iekrīt manā pirmajā mēnesī. Gaismas svētkos ir paredzēts dedzināt svecītes, laipiņas un vērot krāsainu un košu uguņošanu. Realitātē, gaismas svētku ietvaros uz katra stūra var iegādāties sprāgstvielas un bumbas tik spēcīgas ka par tādu pārnēsāšanu Eiropā draud nopietns sods, bet Indijā tik sirds pa muti izlec ārā. Visas jautrības sāls ir bombačku mest tieši virsū draugam. Tad nu aptuveni 2 nedēļas ir bail iziet ārā no mājām, jo jebkurā mirklī kaut kas var sprāgt! :D


Novembris

Piedalos zinātniskā pētījumā dziļos laukos netālu no nacionālā dabas parka. Braukājam no viena lauksaimnieka pie otra un izprašņājam par ūdens patēriņu. Ceļa malā zīmes: uzmanību zlonis, uzmanību tīģeris! Nedēļas nogalē dodamies uz Outy, hill station, kur angļi slēpās no karstuma. Tējas lauku plantācijas, milzu ūdenskritumi un mans draugs sajūsmā spiedz: "savvaļas ziloņmazulis!"

 

Lai gan ar katru dienu ar vien varāk saprotu, ka būt Happy Housewife ir visnotaļ jauks dzīvessveids, tomēt kārojas arī citas aktivitātes. Uzsāku teātra grupiņu Francijas Aliansē un mācu valodu jaukam indiešu bariņam visdažādākajās vecuma grupās.

Saslmstu ar kaut kādu grbu kā rezultātā 3dienas esmu dārzenis ar 40 grādu karstu galvu un pēdām aukstām kā ledus. Man baro ar cukuru ar ūdeni, jo nespēju neko ieēst, bet la aizetu līdz srsniņmājiņai turos pie sienas, lai 5reiz pa ceļam nepaģībtu. Tieku aizvesta pie ārsta, kas man izraksta dažādas zālītes,kuru rezultātā mani apciemo rūķīši un fejas. Pēc nedēļas esmu vesela kā rutks!

Dodos romantiskās brīvdienās ar sevi uz Hampi jeb Living History / Paradise. Viena no maģiskākajām vietām Indijā un tikai 1 nakts vilciena attālumā no Hyderabādas. Šī pilsēta, kā arī vairāki citi stāsti, ir pelnījusi garāku aprakstu, bet diemžēl šobrīd tas nav iespējams. Tad nu lai runā bildes:

Decembris

Pondicherry, bijusī franču kolonija. Vēl ar vien visas ceļa zīmes ir Franciski un restorānu, hoteļu īpašneki/pavāri/ vīns ir franču. Atdodos kaislībai pret lielopa gaļu un sarkanvīnu!

Mamalapuram: tempļi, tempļi, jūra, zvejnieki. Saulrieta stunda un es dodos staigāt gar jūras malu. skat, 2 baltie sēž smiltiņās un meditē. skat, 1 indietis tup 10m no viņiem un smiltiņās kakā!

Pre-Ziemassvētku Balle. Visas Hyderabadas baltās sejas satikās ar paslēptajiem dārgumiem un dalījās: vīns, siers, desa, pastēte!!! mīlestība iet caur vēderu!

All I want for Christmas is Andaman Islands!!! Ziemassvētkus es sagad'ju tropiskajā paradīzē. 572 salu kompleks, no kurām tik 38 ir modernā cilvēka apdzīvotas. Savukārt pārējās ir no mūsdienu cilvēka aizsargātas un labi ka tā, jo uz vairākām salām vēl dzīvo ciltis, retas dzīvnieku sugas un zeļ aizsargājami augi.
Šīs salas ir maģiski skaistas un vēl var izbaudīt mazus bambusa namiņus un "chicken-huts". Dienas aizrit laiski ripojot ar riteni cauri laukiem, pļavām un ciematiņem no viena salas gala uz otru, baudot gan koraļlu rifus, gan smilšu pludmales. Savukārt ar prāmīti bārbraucot uz Havelock Island, var baudīt 2005. gadā atzīto pasaules skastāko pludmali vai arī caur džungļiem doties patstāvīgā pastaigā sekojot dubļos iemītām ziloņa pēdām, la nonāktu snorklēšanas paradīzē un pavisam vientuļā pludmalē!

Janvāris & Februāris

Ar jauno gadu, apņēmīgi pavadu pirmās nedēļās mācoties tālmācībai. Bija vērts rauties skolai, lai dotos pusotra mēneša brīvdienās ar mīļiem latviešu viesiem. Pirmās 2 nedēļas mani apciemoja mammīte. Izbaudījām Keralas jūras veltes, tējas plantācijas, tropiskos ūdeņus un okeānu. Ceļojuma beigās mums piebiedrojās vēl viena latviešu daiļava un trīnītī devāmies uz Agru apskatīt Taj Mahalu.

Kad mamma caur Turcijas milzu sniega vētru 3dienas vēlāk nonāca mājās, ceļotāju klubiņam pievienojās vēl 4 latviešu dāmas. One step backward, two steps forward! Tad nu 6 chicks on the road devās mēneša garā piedzīvojumā no ziemeļu Indijas uz pašiem dienvidiem. Un jā tas ir iespējams, 6meitenes kopā! Pasakaina pieredze un atmiņas, kuras ar smaidu atcerēšos visu mūžu! Nakts vilcienā bez biļetes, nakts vilcienā ar 15 pielūdzējiem, Ahmedabāda naktī bez nemazākās nojausmas par to ko tālāk un interneta meklējumiem starp 10 guļošām govīm. Pēc „real&deap” India discovery, sekoja brīvdienas jau izslavētajā Hampi, Dienvid Goa sapņu pludmalēs un ceļojuma noslēdzās ar atgriešanos Keralā. 1kg tīģergarneļu 3ls, tas tomēr ir kolosāli!

Marts

Atgriežos Hyderabadā un sēri lūkojos kalendārā, kas vēsta par manu pēdējo mēnesi Indijā. Manas dzīvokļa biedrenes darba dēļ pārvācās, ar visām mēbelēm, dzīvot uz citu rajonu, un es vēl paspēju pārkārtot, labiekārtot visu māju.

Pa nedēļu raujos tālmācības studijām, bet pa nedēļas nogalēm dodos pie Indiešu draugiem uz Visag, lai lēkātu pa viļņiem ar sērfa dēli un izbaudītu, kādas pasakainas zvejnieku sievas brīnišķo virtuvi.

Dzeru vismaz 2 svaigi spiestas sulas dienā. Indiešu brokastis, labi ceptas eļļā, ēdu pie vietējā street-food vīriņa, bet vakariņas izbaudu mīļākajos restorāniņos, jo Indiešu virtuve man tik ļoti pietrūks!

Tiek iepirkti audumi, bildēti pēdējie kadri, pakota soma, balētas atvadas, lai teiktu: „atā Indija, paldies par tavu viesmīlību”... 1 nakts Delhi un 25. Martā manas pēdas atraujas no šīs pasakainās zemes, lai zemei pieskartos Nepālā.

Šīs ir tik pāris kopsavilkuma rindas, par to ” nu kā gāja Indijā?”, sīkāk varēšu padalīties starp ikdienišķām sarunām, kad uz mēles būs kāds nostalģisks stāsts par vīriešiem kas kasa olas, sievietēm, kas uz lauka izskatās tik daiļas kā uz balli vai par mērkaķīšiem, kas saulrieta stundā atrāda visu kamasutras enciklopēdiju.

--------------------

#4

http://www.youtube.com/watch?v=JYjG_S8XJM4

Dzīvojot Hyderabadā ir grūti sastapties ar rutīnu, jo pat ar viss ikdienišķāko darbību, roku rokā stāv neparedzamība. Lai tiktu uz darbu, ja tas neatrodas gājiena attālumā un ja pašam vadīt moto vai auto roka neceļas, ir jāizvēlas starp auto-rikšu, autobusu vai vilcienu.

Auto-rikša ir salīdzinoši visdārgākā, jo, kad uz ārzemnieka pieres ir rakstīts „nauda” ,kāds mirklītis ir jāpavada kaulējoties par saprotamu cenu. Var arī braukt ar skaitītāju, bet reti kad vadītājs ir ar mieru, un ja piekrīt, tad pasažierim ir labi jāpārzina Hyderabadas ielas un ieliņas, lai netiktu izvizināts 3 reizes apkārt pilsētai, kamēr skaitītājs veikli palielina rēķinu. Protams, cenas salīdzinoši ar Eiropu ir ļoti pieklājīgas, jo 15km brauciens cauri pilsētai maksā aptuveni 1ls. Tomēr, ja darba, mācību, izklaides vai citu iemeslu dēļ nākas kustēties pa pilsētu 2-3Ls aiziet ļoti ātri un tas jau sāk palikt dārgi.

Autobusi cirkulē cauri visai pilsētai un kopējais maršrutu daudzums, saskaitot uzrādītos autobusu maršruta bukletiņā, pārsniedz tūkstoti!! Visu maršrutu sarakstu ar pieturām pilsētas mājaslapā iegūt nav iespējams, meklējot dažādos forumos dažkārt kāds vietējais ir pacenties publicēt sev zināmos . Pat mirklī, kad ar pēdējām pūlēm esmu atradusi iespēju iegādāties bukletiņu, kur ir uzrādīti visu autobusu numuri un pieturu nosaukumi, problēma nav atrisināta. Karti, kas uzrādītu pieturu atrašanās vietu vēl neesmu uzgājusi un cik noprotu pēc paziņu nostāstiem, kas jau ilgāku laiku dzīvo pilsētā, pietura var atrasties gan pie koka, gan pie krūma, pie viena no daudzajiem templīšiem, gan pie jebkuras bodītes, miskastes un pagrieziena, retums ir arī maza budiņa ar uzrastu „pietura”. Lai vai kā, tur kur ceļa malā drūzmējas ļaužu bariņš attiecīgi ir arī „pietur” viens no 1000 autobusa maršrutiem. Tik vien kā vaicājot vietējiem pēc padoma un šādi krājot pieredzi atklāsies autobusa pieturu noslēpums. Dodies, kur vairāk cilvēku un sāc vaicāt pēc sev tīkamā galapunkta!

Savukārt trīs pilsētas vilciena sarakstus ar visiem maršrutiem un laikiem var viegli aplūkot interneta mājas lapā. Vilcieni dažkārt mēdz kavēties, dažkārt pēdējā mirklī nezin kādēļ ir jāpārskrien un citu vilcienu, bet šīs sīkās neērtības tāds nieks vien ir, it sevišķi jo vilciena cena 10km brauciens 2 santīmi.

Piedzīvojumi uz ielas un viegla adrenalīna deva tiek pat gājējiem. Lai vien šķērsotu satiksmes pilnu ielu paiet kāds laika sprīdis līdz iemanās. Satiksmes dalībnieki, kas vēsā mierā brauc pa pretējo joslu, kas ļoti negribīgi piebremzē un ar taures palīdzību ik sekundi pauž katru savu veikto manevru. Prioritāte un luksofori gājējiem un mums tik ļoti pazīstamās „zebras” šajā pilsētā vienkārši neeksistē. Vēlies tikt otrā ielas pusē? Tad saņem dūšu un ej!

Un , protams, neaizmirsīsim mocīšus, mopēdus un rollerus, kas ieņem milzu lomu Indijas satiksmē. Mačo tēla simbols, protams, kopā ar kuplām ūsām, ērts pārvietošanās līdzeklis visai ģimenei ar 4 bērniem, ideāls kravas pārvadāšanai līdz 3m augstumam, kā arī vienkārši labs un ekonomisks transporta veids adrenalīna cienītājiem, lai patstāvīgi pārvietotos pa pilsētu.

Pilsētās kā Delhi un Mombejā, šo satiksmes kokteili vēl papildina klasiskās rikšas, kas ir ritenis ar ratiem, kur sēž pasažieris, kamēr vadītājs minās. Kad ceļš ir pārāk stāvs palīgā nāk „stūmēji” kuriem rikšas vadītājs attiecīgi arī iedot kādu kapeiku par palīdzību.

Ceļa satiksmē piedalās gājēji, liellopi un citi zvēriņi kā suņi un pērtiķi, dažkārt ziloņi, riteņi un motocikli, auto rikšas un klasiskāk rikšas, mini autobusi un autobusi, smagās kravas mašīnas, kā arī vieglie automobiļi no visparastākās mašīnas līdz milzīgiem mirdzošiem džipiem.

Esmu jau iemanījusies tikt pāri lielceļam, lai gan tas nemazina ikdienas adrenalīna devu, ar rikšu vadītājiem esmu atradusi zelta frāzes, lai sadarbotos, bet tagad laiks atgriezties 3jatā uz mocīša, gan kā pasažieris, jo pagaidām pat velosipēdu vadot es nejustos pārāk droši.

--------------------

#3

17-19.11.2011 

Tā kā mana pagaidu apmešanās vieta ir ļoti tālu no centra, piekritu pilsētā dzīvojošo francūžu meiteņu piedāvājumam 1 nedēļu apmesties viņu dzīvoklī, kas atrodas West Maredpally rajonā. Šī francūžu komūna atrodas 5minūšu gājienā no Francijas Alianses, kurā visi dzīvokļa iemītnieki arī strādā, un 30-45 min braucienā no centra, kas Hyderabadas mērogos tāds nieks vien ir. Man patīk šis rajons ,jo šeit harmoniski saplūst tik ekstrēmās Indijas dzīves līmeņa galējības, kā arī govis turpina staigāt gar ceļa malu un no 2 dēļiem uzceltas ēstuvītes arī nekur nav pazudušas. Šeit daudz biežāk kā Habsigudā, kur līdz šīm dzīvoju, var pamanīt Ajurvēdas masāžu salonus, yogas nodarbības, frizieri, treniņu zāles, kā arī mini-lielveikalus, kas liecina par augstāku dzīves līmeni. Smalkos rajonos, lielveikalos pie ieejas, drošības pārbaude ir tāda pati kā lidostā. Skeneris somu pārbaudei un individuāla pārbaude mazās kabīnītēs, kur iztausta vai kāds ierocis, sprāgstviela vai nazis nav netīšām aizķēries kabatā. Lai cik amizanti tas varētu šķist mirklī ,kad dodies nopirkt maizi, tomēr drošības apsvērumu dēļ tas ir vairāk kā saprotams, jo vairāki terorakti, kas skāruši Indiju, kā arī Hyderabadu 2007 gada augustā, bija ļoti bēdīgi.

Indijā, kā nevienā valstī var pamanīt ļoti, ļoti krasu atšķirību dzīves līmenī. Šo atšķirību es varētu pievienot arī kultūršoka iemeslu listē. Milzu villai blakus atrodas ar vienu plēvi pārvilkts mājoklis, bet smalkam veikalam blakus var pārdot pusmirušas vistas ar visām iedomājamām slimībām kā bonusu.

Dzīvojot Habsigudā, kas ir vairāk kā 1h braucienā no centra, mans sākotnējais priekšstats par šo pilsētu saistījās ar pilnīgi pretēju pasauli tai, kuru pazinu līdz šīm. Lai gan tomēr tiku manījusi arī pazīstamu zīmolu veikalus, tie tomēr bija ļoti reti sastopami. Mazi līdz milzīgi tirdziņi, nemitīga kaulēšanās, kafejnīciņas ar skudrām piedevās man sāka šķist kā pašsaprotamas šīs pilsētas sastāvdaļas, bet tad vienu vakaru tiku uzaicināta vakarā uz kafejnīcu BanjaraHills rajonā. Tiku dzirdējusi, ka šis skaitās centrs, smalks rajons un, ka te esot eiropiešiem pazīstama atmosfēra un balles. Braucot ar rikšu no Habsigudas uz sarunāto krodziņu, jutos it kā nomainītu valstis! Manā acu priekšā pavērās ainava, kuru savā naivumā šajā pilsētā ,starp govīm un skudrām, nespēju iedomāties. Hard Rock cafe, Mc Donalds, Gucci, Versaci, Harly Davidson un ,jo daudzi citi smalki zīmoli, kuru krāšņos skatlogus vēl vairāk pastiprina Indiešiem tik ļoti tīkamais nakts apgaismojums ar ziemassvētku spuldzītēm visas krāsās, kas vibrē un kas noklāj ēku 4 stāvos. Vēl Hyderabadā ir rajons HITEC City, kas ir vēl pārsteidzošāks, jo šeit sajūta ir kā nonākot nākotnē, tik ļoti modernās arhitektūras dēļ.

Pēc laba mirkļa maldīšanās un krodziņa meklēšanas, rikša apstājās pie „Coco”. Krodziņš ar milzu terasi, bambusiem un palmām, liek domāt par brīvdienām pludmalē. Eiropā tik ļoti pazīstamie 80` gadu hīti pastiprina brīvdienu atmosfēru. Ieņemam galdiņu un pasūtam alu ar uzkodām. Alkohols Hyderabadas kultūrā un patiesībā jau abās galvenajās reliģijās t.i. Hindi un Budismā ir uz „Jūs”, bet, protams, ka to var iegādāties solīdos restorānos un alkohola tirdzniecības punktos, ja ir kāre. Andhra Pradesh reģionā, kurā Hyderabada ir galvaspilsēta, alkohola tirdzniecības aizliegums tika atcelts tikai 1997.gadā. Un, nu pēc 14.gadiem, ja ir vēlme pēc kāda alkoholiska dzēriena, to var iegādāties „Wine shop”. Šie veikaliņi bieži ir mazā telpā, kur blāvā gaismā aiz pusatvērtām restēm rēgojas pudeles. Alkohola cenas ir dārgākas kā Eiropā, un kad ir izteikta vēlme pārdevējam un veikta samaksa, pudeli ievieto melnā maisiņā, lai neredzētu, ka tur ir aliņš.

Sēžot „coco” pirmo reizi redzu Indiju no šāda skatu punkta, t.i. Indiešus, kas trešdienas vakarā satiek draugus, lai iedzertu pa glāzītei un paēstu vakariņas, pēc kurām laiski kūpināt cigareti un runāt par ikdienas gaitām. Ap katru galdiņu vismaz 3 viesmīļi skraida apkārt uzvalkos un eleganti papildina pustukšās glāzes. Šis ir tikai krodziņš, kā diez ir smalkā restorānā, es domāju pie sevis. Klausoties Abbas „Money, Money, Money” un dzerot vēsu alu ar Indiešiem, Francūžiem un Spāņiem ir grūti noticēt, ka pirms nieka 1 stundas biju rajonā, kur 3dienas vakarā govis ēd no miskastes, jo sausuma dēļ zāle neaug, kur bērni un mātes ar zīdaiņiem sastrēguma stundā ubago milzu izplūdes gāžu mākonī, kur pāris skudras pasūtītajā porcijā, nav vērā ņemams iemesls skandālam un kur , lai kā ietu dzīvē, cilvēki smaida!

------

 #2

17.10.2011

Pamodos ap pulksten pussešiem no rīta. Dzīvojot blakus lielai Hyderabadas ielai, satiksmes trokšņi kā modinātājs zvana ik rītu, un, lai kā censtos iemigt vēl uz pus stundiņu, tie ik pa brītiņam atgādina, ka diena ir jau klāt. No gultas izrāpos pulksten septiņos. Rīts ir maigs un silts un ,staigājot cauri National Geological Research Institut teritorijai, pat šķiet ,ka mazliet dzestrs. Šīs ir viens no zaļākajiem kvartāliem pilsētā. Salda smarža ir gaisā, kā kūpošs vīraks, kas no ziediem un lapām plūst šajā rīta stundā. Es vēlētos pazīt šo aromātu, bet tas man vēl ir svešs. Daiļas indiešu sievietes krāšņos sari slauka ceļu un vāc sabirušās lapas. Rīta gaisma traucas cauri koku lapām un to koši sārtajiem ziediem, un salmu slotu saceltajiem putekļiem. Amizanti gan ir tas, ka palūkojoties krūmos, var saskatīt Indijai tik ikdienišķo atkritumu pilno ainavu. Lai gan blakus ir amfiteātris, kur notiek pasaules mēroga sanāksmes par dabas aizsardzību, piesārņojums, vecais brālis, aiz krūma vien tup.

Indijā streikojot. Neesmu gan vēl izjutusi šīs aktivitātes, tik klausos šausmas par 30 sadedzinātiem autobusiem un citām baumām par ko prese klusē, bet pilsētā dzīvojošie ārzemnieki sačukstas. Cik tur taisnības un cik reizes autobusu skaits palielināts nemācēšu spriest, zinu tikai to, ka rikšas cenas mainās atkarībā vai autobusu šoferi streiko vai nē. Arī Francijas Alianse, uz kuru man bija paredzēts šodien doties uz pārrunām, drošības apsvērumu dēļ, ir slēgta. Kaut kā man veicās dzīvot valstīs, kur patīk streikot.

Saule strauji rosās uz debesu vidu un ar to arī termometra stabiņš steidzīgi rausās uz augšu. Notiesāju, jo sulīgu arbūzu, ko mans draugs no lauka atveda strādājot Indijas dienvidos. Kā vēsa, salda sula, tas remdina slāpes man tik nepierasti karstajā svelmē. Atnākot dienas karstākajam posmam, protams, pazūd elektrība, tas nozīmē arī mans labākais draugs un glābiņš-ventilators. Es vēlētos uzrakstīt, ko vairāk, bet arī datora baterija tūliņ būs izlādējusies...

-------------

#1 

14-16.10.2011

Šķiet tik trešās dienas rītā, pēc vairāk kā 24h pārceļojuma Rīga-Helsinki-Delhi-Hyderabada, sāku nojaust kur es esmu un ,ka šīs būs manas jaunās mājas uz 6mēnešiem. Sajūtas ierodoties šajā krāsu, trokšņu un neparedzamības karuselī gan nav tik ļoti galvu reibinošas kā tās bija pirms gada, kad pirmo reizi satikos ar Hyderabadu. Lai gan arī šodien kā mazs bērns esmu pielīmējusies pie loga un manas acis nezina uz kur raudzīties, jo uz policijas mašīnas stāv divas aitas, bet uz mocīša sēž mamma, tētis un vēl četri bērni, un auto rikša ( 3 riteņu mašīnīte, kas līdzīgi kā taksis, bet lētāk, pārvadā pasažierus) brauc mums tieši pretim. Govis milzu ragiem laiski staigā pa ceļa vidu, bet visās varavīksnes krāsās apzīmēta fūre taurē jautru meldiņu, kas atgādina mana pirmā telefona melodiju. Daiļas sievietes visu pasaules krāsu sari staigā gar ceļa malu uz galvas nesdamas milzu maisus un bļodas, bet ūsainie indiešu vīrieši draudzības vārdā staigā rociņās. Krustojumā, kur sastrēgums, mazi bērni un vecas tantiņas dīc pēc rūpijām. Reklāmas zib gar acīm. Bodītes un kafejnīciņas, un tirgotāju stendi, kur atrodami ir gan visdīvainākie augļi, gan firmas t-krekli par 1ls un milzīgi rozā plīša lāči, un dīvāni, bērnu drēbītes, kā arī visu izmēru Ganeši. Izdomai un piedāvājumam šeit noteikti nav nekādu robežu.

http://www.youtube.com/watch?v=GsPCsW3_aUY

Izsalkums žņaudz manu vēderu. Ielidojot Delhi, aizmirsu izņemt naudiņas, par vienīgajām 10 rūpijām (10 santīmi), kas no pagājušā gada ceļojuma mētājās manā makā, nopirku čai (indiešu tēja ar pienu un garšvielām). Pārbraucot uz Delhi iekšējo lidostu izrādījās, ka bankomāta te nav un apmaksa iespējama tik skaidrā naudā. Vēders mētāja kūleņus un salto, 6 stundas žēli burkšķot rīsu, masalas un karrī smaržā. Ielidojot Hyderabadā ,kas Indijā ir slavena ar divām lietām-audumiem un asu ēdienu, nebija ne divu doma, ka jādodas atraisīt atmiņā pirkstu vingrums, mēģinot neizmētāt visus rīsus ar mērci pa galdu. Kur paēst ilgi nav jāmeklē, mazas kafejnīcas un restorāni ir uz katra stūra un visām gaumēm pieejami. Savu apetīti var remdināt gan no diviem dēļiem saslietās būdiņas, gan smalkos restorānos ar kristāla lustrām. Indiešu virtuve, tā pat kā viss cits šajā valstī, ir neparedzama, asa un krāsaina. Lai gan man ir aizdomas, ka pēc pāris mēnešiem rīsus, garšvielas un vistu murgos redzēšu, pagaidām gan ar lielāko baudu uz rīsiem uzleju mērci, ar pirkstiem to visu kārtīgi sajaucu un lieku mutē.

Higiēna gan, protams, bieži ir Eiropai nesaprotamā līmenī. Skudras, tarakāni un citi man vēl nezināmi mošķi mēdz skraidelēt pa sienu starpām un gar izlietni, kur nomazgāt rokas. Ūdeni, lai gan tas vienmēr ir servēts uz galda, izvēlos pirkt plastmasas pudelēs. Bet, tā kā reiz mans vectētiņš teica:” ej tur kur vietējie iet, tur būs labi”. Tad nu pie šīs filozofijas arī turos. Ir labi un neticami garšīgi! Esmu pārēdusies, nespēdama atturēties pagaršot visu pēc kārtas, ar veselību viss lieliski, kā arī rēķins ir ļoti patīkams : 1Ls!